Atver!

Tuk, tuk... tuk, tuk. 

Sveiks.

Klauvēju, gribēju, lai tu atver durvis tikai tāpēc, lai uz mani paskatītos.

Tuk, tuk...

Kāpēc tu neatver durvis? Vai kaut kas ir noticis? Vai tu neesi mājās? Tu esi aizņemts? Varbūt es pienākšu vēlāk.

Nē, TUK, TUK, TUK, TUK!

Tā skan izmisīgs klauvējiens pie tavām durvīm. Katru vakaru, katru dienu, katru mirkli atskan šis klauvējiens pie tavām durvīm. Tu vienmēr atver, vienmēr! Kas šodien ir savādāk? 

Tu man pietrūksti. Kur tu esi? 

Mana roka jau sāk sāpēt no klauvēšanas. Lūdzu, atver!

Gribu tevi redzēt, tavu lielisko smaidu, tavu tik ļoti pazīstamo acu skatienu. Sajust, kā tu apliec savu roku man apkārt un ieaicini pie sevis. Kā tu uz mani palūkojies, pasmaidi un klusi ausī iečuksti "es mīlu tevi". 

Kā tu katru vakaru mani cieši apskauj, tik cieši, ka no sajūsmas un tava tvēriena aizraujas elpa. Tā apziņa, ka tavā tvērienā esmu drošībā, tu mani sargā, tu mani lutini, tu mani mīli. Jā, tu mani lutini.... Ja tā padomā, tad tikai mana mamma un vecmāmiņa mani ir tā lutinājušas. Tas nozīmē, ka arī tu tagad esi tikpat svarīgs cilvēks manā dzīvē, cik viņas abas. Tik svarīgs... Bet kur tu esi?

Es varētu teikt, ka man apnika gaidīt, bet nē. Es esmu pacietīga un pacietīgi sēžu pie tavām durvīm un gaidu.

Bet ko īsti? Ā, jā - tevi. 

...

Lūk, beidzot es sāku dzirdēt tavus soļus. Tu ej pa gaiteni. Tūlīt jau būs nonācis līdz durvīm. 

Es sāku satraukties. Cenšos iztēloties, vai izskatos labi, vai ar matiem viss kārtībā, vai tev patiks tas, ko šodien esmu uzvilkusi.

Atskan durvis čīkstoņa, tu tās atver.

Tu paskaties man acīs, pasmaidi, nostājies durvīs un kaut ko gaidi.

Es nervozi skatos tev acīs un nespēju koncentrēt savas domas, es to arī negribu. Gribu tikai skatīties tavās acīs un viņās pazust. 

Pēkšņi tu iznāc ārā pa durvīm, apskauj mani cieši, cieši un pasaki to trīs vārdu kombināciju, kuru izdzirdot, mans prāts atslēdzas un miljoniem reižu tas atkārto šos īsos vārdus manā atmiņā kā sabojājies kasešu atskaņotājs. Ir tik patīkami.

Tu apliec roku man apkārt un ieaicini pa durvīm iekšā. Es uzkāpju pa pakāpienu, saņemu tavu roku un ieeju iekšā pa durvīm. Mēs abi ieejam. Durvis aizveras un vairāk nevienam šeit nav vietas. Tikai mēs abi - tu un es, vieni, laimīgi, sajūsmināti. Dzirdama tikai mūsu elpa un sirdspuksti. Šeit, tik ļoti siltajā un mīļajā vietā - Tavā sirdī.