''I gotta find this thing called love.''

Hmm... sēžu savā gultā un aizdomājos par to, ko nozīmē vārds ''mīlestība''. 
Jā, protams, ir ģimenes mīlestība, draugu mīlestība, mīlestība pret dzīvniekiem, ēdienu un vēl nez ko. Bet mans jautājums - kāda ir TĀ mīlestība? Tā mīlestība, kas saista divus cilvēkus. 


Vieni saka, ka tā ir skaistākā lieta pasaulē. Citi saka, ka sāpīgākā lieta pasaulē. Vēl kāds saka, ka tā nemaz neeksistē... Kam lai tic? Kā lai zinu, kas mani nākotnē sagaida? Nedaudz biedējoši liekas, ka nezinu, kas notiks.


Vai es esmu to piedzīvoojusi? Acīmredzot nē. Tadā gadījumā es neuzdotu šādu jautājumu. Jā, ir bijušas attiecības, garas. Taču skaidri zinu, ka tā nebija mīlestība. Žēl jau, protams, bet... ja nav, tad nav. Pati sevi jau nepiespiedīšu.


Bet, kā lai zinu, kad pienāk tās sajūtas, kas daudzinātas filmās, stāstos, realitātē? 
Atceros kādu citātu no ļoti vecas filmas, kur kāda maza meitene jautāja sievietei, kas ir mīlestība. Viņa atbildēja: ''Tā ir sajūta, kas liek domāt, ka esi pats laimīgākais cilvēks uz planētas, tāda sajūta, ka esi ieguvis pasaules kausu visās sacīkstēs...''. Jā, ja man stāsta, ka mīlestība ir šāda sajūta, tad - just wait until I fall in love. 


Katrā ziņā, mīlestība ir kas tāds, kas ir jāpiedzīvo katram. Lai arī īsti nezinu, kā tas ir, bet noteikti to kādreiz gribētu uzzināt. Un kad es to beidzot uzzināšu, tad arī pastāstīšu kas tā ir par sajūtu. 


Bet pagaidām, man ir labi arī ar manu neizsmeļamo mīlestību pret šokolādi!

SMEJIES.

Laimīga... Es beidzot atkal varu teikt, ka jūtos ļoti laimīga!

Bija kāds nesens laika posms, kad mana dzīve gāja tikai un vienīgi uz leju. Taču tajā brīdī šķita, ka viss ir vislabākajā kartībā. Tā nebija. Man vienmēr ir bijis nedaudz bail būt pilnīgi laimīgai, jo VIENMĒR pienāk brīdis, kad laime pēkšņi pašķīst un viss salūzt mazos gabaliņos. Skumji? Nē - nožēlojami. Kāpēc? Tāpēc, ka reizēm es neesmu pietiekami stipra, lai cīnītos pati ar sevi. Vienkāršāk ir visu atstāt pašplūsmā, lai notiek, kas notiktdams, tā teikt. Pārāk vājš raksturs. 
Mans lūzuma punkts pienāca kā ''lēzena nogāze'', kas uzreiz neliek par sevi manīt. Viltīgi. Jo sākumā šķiet, ka viss ir pilnīgā kārtībā. Izrādās, ka tā tas nav. Kad es sapratu, ka ir pavisam slikti? Tad, kad zināju, ka var iet arī labāk. Jā, kad beidzot izrāvos no bedres, tad tiešām sapratu, cik dziļi es pati sev biju ļāvusi iekrist šajā bedrē. Pietiekami, lai zinātu, ka nav jēgas cīnīties, bet ne tik ļoti, lai nesadotu pati sev pa ausīm. 


Interesanti ir tas, cik ļoti cilvēks ir gatavs darīt sev pāri, lai justos labi. Labi? Tādā gadījumā definē šo vārdu. Kas nu kuram ir labi, vai ne?


Kas man ir labi, laimīgi...? Tas ir tad, kad mans prāts beidzot saprot, kas notiek ar viņu. Tad, kad es katru dienu varu pamosties un zināt, ka man šodien nav par ko bēdāties, pārdzīvot, skumt. Jo viss ir labi ar maniem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem, mani pašu un visu citu... 
Katra diena ir kā pilnīgi jauns izaicinājums - darīt kaut ko jaunu vai ''ierūsēt''? Pateikt kādam kādu labu vārdu vai tā vietā staigāt apkārt ar drūmu seju. Tam pat nav vajadzīgs paskaidrojums. Bet ja nu gadījumā tu nesaprati, tad vienkārši pasmaidi, jo ''joki ir jāsaprot ātri, pie tam ne obligāti pareizi''. Šis ir citāts, kas man vienmēr ir palīdzējis, jo galvenais jau ir smieties. Un vēlāk? Vēlāk smejies par to, ka joku nesaprati. Kas no tā izriet - dubults smiekls. Think again. 
Kāda mana kursabiedrene šodien nolasīja lielisku citātu: 
''Do one thing every day that scares you.'' /Eleanor Roosevelt/
Iedomājies, cik interesanti būtu to darīt? Pārbaudīt sevi, citus. Izaicināt. Saņemt dūšu. Prieks par padarīto...


Kāpēc es šo stāstu? Jo es gribu, lai Tu aizdomājies par to, cik bieži TU smaidi savā ikdienā. Un cik bieži tu LIEC kādam smaidīt. Jo nekad nevar būt par daudz smaidu. Vai arī vienkāršas apjautāšanās: ''Kā tev iet?'' Un patiesa vēlme dzirdēt atbildi. Šāds jautājums patiešām liks kādam noprast, ka viņš nav vienaldzīgs. Un liks pasmaidīt. Divi zaķi ar vienu šāvienu - nais.

Kiš-miš ar rozīnēm.

Un atkal kārtējo vakaru sēžu savā istabiņā. Šeit ir tāds aukstums, ka šķiet istbiņa pārtapusi par ledusskapi. Kaut kādas radiatoru gaisošanas, domāšanas par to, rīcības, jā, it kā kaut kas līdzētu. Mūsu istabiņas radiatori ir tik ietiepīgi kā es. Šeit laikam piederās teiciens ''tāds tādu atrod''. Vismaz mums ir kas kopīgs!

Pie mums ir sācis snigt pirmais sniegs. Sēdēju krievu valodas lekcijā un kā mazs bērns priecājos par lielajām sniegpārslām, kas, krītot no debesīm, noklāja zemi sen aizmirstajā baltajā krāsā. Jutos tik patīkami un silti. Sevišķi tad, kad tās pašas dienas vakarā ietinos savā siltajā džemperī, tukšoju siltas tējas krūzi, ēdu mandarīnus, skatījos savu iemīļoto seriālu un priecājos par pasakaino laiku aiz loga. Jā, ilgi gaidītā ziema beidzot ir sagaidīta.
Tikai ir viena problēma - jāsāk meklēt citi ziemas apavi, ērtāki. Mamma, labu gribēdama, man nopirka smukus ziemas zābaciņus, siltus... tikai viena problēma - man kaut kā grūti katru dienu staigāt ar tādu papēdi. Jākrāj nauda un tad jau tikšu pie jauniem.

Vakar aizdomājos par Janvārī tuvojošām sesijām. Liela daļa tik ļoti par viņām uztraucās. Pat mana mamma man pateica: ''Es jau nezinu, es par tevi tik ļoti uztraukšos...''. Mom, really? Vai nu ar mani kaut kas nav kārtībā vai arī visi to vienkārši pārāk saasināti uztver. Lai nu kā, šķiet, ka labi vien ir, ka es par to tik ļoti nesatraucos, būs vairāk laika izbaudīt lieliskos Ziemassvētkus, kuri solās būt balti!

Esmu nonākusi pie secinājuma, ka mandarīni uz kādu laiciņu būs jānomaina pret piparkūkām, sakārojās...

Noskaņa.

Paskatījos ārā pa logu, neko neieraudzīju. Viss, ko sadzirdēju, bija vējš, stiprs vējš, kas sit lietus lāses manā logā. Trakais vējš! Vai viņam nav ne mazākās nojausmas, ka tas liek laikapstākļiem izkskatīties ... pelēkiem? Bet varbūt tieši tas arī ir viņa mērķis? 
Lai nu kā, man šāds laiks patīk. Patīk tāpēc, ka es sēžu savā mazajā, omulīgajā istabiņā, pie iedegtas mazās gaismiņas un klausos lielisku mūziku, kas tiešām liek manām asinīm riņķot straujāk. Nevis dēļ ritma, bet dēļ sajūtām, ko tā rada. 

Vēl lēni tiek tukšota cidoniju sīrupa tēja, no kuras man nācās atteikties kādu laiciņu atpakaļ, jo manam kuņģim redzies bija pārāk daudz skābes. Cik neiejūtīgi no viņa puses. Lai nu kā, tēja un kātrējā šokolādes tāfelīte just made my evening. Ja vēl pieskaitu šodien iegādātos apelsīnus, tad... they sucked. Laikam tādēļ to sauc par mandarīnu laiku nevis apelsīnu. Katrā ziņā - vajadzēja turēties pie pārbaudītām vērtībām un pirkt mandarīnus, bet  nē, man jau vajadzēja atkāpties un nopirkt tos apelsīnus - well, sometimes it's not meant to be.
Šodien pieķēru sevi pie domas, ka es tiešām esmu sākusi ēst pārāk daudz šokolādes. Kā teica mans kursabiedrs: ''Drīz tu pārvērtīsies par šokolādes bumbu.'' Kā lai cīnās ar tik... garšīgu atkarību? Laikam naivi ticēt, ka es spētu iztikt bez šokolādes nedēļu. Emmm... es laikam pati varētu atbildēt uz savu jautājumu.
Plānoju ieaut savas kājas siltajās vilnas zeķītēs un ieritināties gultā. Jo vilnas zeķes un mandarīni pagaidām ir vienīgais, kas liecina par ziemu. kāds gadījumā nezina, kur viņa ir aizķērusies? Varbūt aizmirsusi ceļu uz šejieni? Nē, nevar būt - visu taču var atrast google maps. Lai nu kā, es tomēr pieturēšos pie sava bērnišķīgā naivuma un cerēšu, ka man būs balti Ziemassvētki. Vai varbūt labāk uzrakstīt salavecim vēstuli ar lūgumu pēc sniega? Neeh, viņš laikam mani nesaratīs. Žēl. 
Tomēr reizēm arī noder bērnišķīgs naivums, lai nomierinātu savu prātu par lietām, kuras nav svarīgas.

SĀC DEJOT!

Sēžu savā mazajā istabiņā, ēdu mandarīnus un domāju par to, cik man ir labi. 

Tikko noskatījos filmu ''Dirty dancing: Havana nights''. Viņi dejo tik lieliski, ka nerodas pilnīgi nekāda vēlme beigt skatīties šo filmu. Katru reizi, kad nododos šij filmai, rodas liela vēlme pašai tūlīt celties kājās un dejot... Vismaz kāds mierinājums ir - tautiskās dejas, kur arī var izpausties pāru dejās. Man jau ļoti patīk. Un jo labāk puisis prot dejot, jo seksīgāks viņš kļūst - kā es šim apgalvojumam varu piekrist! Cik lieliski ir tad, kad ballē ir iespēja kārtīgi izdejoties! 
Vienu dienu ar meitenēm runājām par to, kāda atšķirība starp laiku, kad bijām pamatskolā un laiku, kad esam... lielākas - pamatskolā, pieiet pie puiša un uzaicināt viņu uz deju, likās tik ļoti biedējoši, ka labāk bija visu vakaru vienkārši sēdēt maliņā. Protams, tajos brīžos, kad kāds uzlūdza, šķita, ka lido, jo... wow! 
Taču tagad - tas vairs nešķiet neparasti, reizēm pat šķiet, ka puiši ir palikuši bailīgāki. Kad man paliek garliacīgi, es pieceļos, pieeju pie kāda, paņemu aiz rokas un vedu dejot. Šķiet, ka šāda uzstājība puišu vidū ir sākusi apsīkt, visi tik kautrīgi: ''Es nemāku dejot, man bail...''. Doh, ņem meiteni aiz rokas un dancā!
Man sākumā ļoti nepatika pakļauties tam ka puisis dejā vada, bet... viss nāk ar laiku. Tagad esmu pat iemācījusies pazaudēt sevi un pilnībā atdoties dejai, mūzikai, ritmam un saplūst ar to, kurš vada. Tā ir tik lieliska sajūta, īpaši dejojot ar puisi, kurš meiteni prot griezt tā, ka viņa aizmirst visu pārējo! 
Jā, balles un dejas ir viena lieliska padarīšana.

Maziņie.

Šodien braucu no mājām uz Ventspili. Gadījuma pēc sanāca izmantot sabiedriskā transporta pakalpojumus ceļā no Rīgas uz V-pili. Nerunāšu par to, cik briesmīgs laiks valdīja ceļā vai to, cik piedūrīgs šoferis man trāpījās, ka bļaustījās pa visu atobusu. Šoreiz runāšu par to, kādas lietas man lika atcerēties mazais puisītis, kurš sēdēja ar savu mammu aiz manis.

Parasti, iekāpjot autobusā un zinot, ka man būs jābrauc samērā ilgs laiciņš, uzreiz ielieku austiņas ausīs un ieslēdzu mūziku. Taču šoreiz man nebija ne mazākā vēlmes to darīt. Nezinu kāpēc, bet šoreiz sēdēju tumšā autiņā  un skatījos ārā pa logu, kur varēja redzēt kā laternas izgaismo tumšo Rīgu, kā lietus lāses sacenšās savā starpā par to, kura pirmā nonāks līdz loga lejai. Man blakus apsēdās kāds vīrietis, kurš visa brauciena laikā nemaz nelika par sevi manīt, reizēm tikai pastiepa kaklu, lai pavērotu to, kas redzams caur šofera stiklu.

Man aiz muguras vietas ieņēma kāda māmiņa ar savu dēlu, kuram varēja būt apmēram 3-4 gadi. Sākumā nesapratu ne vārda no tā, ko viņš teica, tikai vēlāk sapratu to, ka viņš runā norvēģu valodā, ik pa laikam pasakot arī kādu teikumu latviski. 

Viņš - bērns kā jau bērns - runā, ir ļoti aktīvs, spārdās un ko vēl tik nedara. Taču viņš man lika aizdomāties par to, ka mazajiem ir pilnīgi vienalga, ko par viņu runāšanu pašam ar sevi domā apkārtējie. Viņam ir pilnīgi vienalga, ka neviens viņu nesaprot, viņš vienatnē dziedāja dziesmiņu un priecājās par dzīvi un tumšo laiku aiz loga.

Es sāku prātot, kad pienāk tas brīdis, kad mēs saprotam, ka tas ir jocīgi - runāt pašam ar sevi. Vai tas notiek tad, kad mūs pasludina par ''lieliem cilvēkiem''? Kāpēc tad, kad tu esi mazs, neviens nedomā, ka tas ir dīvaini, bet tad, kad pieaudz, citi tev iesaka kādu netālu vietu ar baltas krāsas istabām, kurām nav logu. 

Jā, šķiet, ka visiem vairāk interesē tas, vai tu esi normāls, jo neviens nevēlas būt ''dīvainā'' draugs. Kāpēc tā? - Iespējams, pārāk daudz uzmanības - you have to handle the pressure. Kas attiecas uz mani - nekad sevi neesmu uzskatījusi par pilnīgi normālu - smejos, kad tas nav nav vajadzīgs, reizēm runāju ar nedzīvām lietām, nesaprotu jokus, kurus vairums saprot, esmu iekšēji blonda. Ir vajadzīgs vēl kas, lai saprastu, ka manī ir lietas, kas citos ir normas robežās, un dažiem ir tikai viena lieta no saraksta?

But who cares - es mīlu sevi tik ļoti, cik pilnpienu, un man patīk mana dzīve - nedaudz apbružāta, vietām ieplaisājusi, bet MANA.

Un ir forši būt atšķirīgai, jo tiešī šī īpašība liek citiem atskatīties :D

Viena diena - šodiena.

Otrdienas ir manas garākās dienas nedēļā. Kas šodien bija citādāks? Laikam jau - vairāk smieklu. Tā, kā smējos šodien lekcijas laikā, nebiju smējusies sen. Because they say - visgardāk ir smieties tad, kad to nedrīkst. Pateicoties šādiem tādiem labvēļiem, mana ierastā, garlaicīgā lekcija tika pārvērsta par vienu smieklu vāceli. Atņemts penālis, mantas, klades... un, jā - es aizmirsu pieminēt, ka vēl kādi uzzināja par manu lielisko īpašību - bīšanos. Kas gan var būt labāks, ja tevi nobiedē pārpildītā audotirijā un tev vēl par to nāk nevaldāmi smiekli. 
Taču, pēc lekcijas pie manis pienāca kāda meitene, un pateicās par sagādātajiem smiekliem. Laikam kādu labu darbu es arī biju izdarījusi. Nē, es jau neiebilstu - sagādāt smieklus citiem, kad man vēl pašai smiekli par to nāk. Kas gan var būt jaukāks garlaicīgās lekcijās. 
Lai nu kā, šķiet, ka arī es beidzot jau sāku tā pa īstam iejusties jaunajā kolektīvā. Lai gan... tas man nekad nav sagādājis īpašas problēmas. 


Šodien (īstenībā, ik pa laikam), atcerējos netālo pagātni... Eh, kā reizēm noderētu poga - edit, undo. Viss varētu nonākt līdz kādai vietai, kur nekas nemaz nesākās. Vai pretējā gadījumā - nekas nebeidzās. 
Ir tik sasodīti grūti kādam pateikt ''nē'', zinot, ka šis ''kāds'' nozīmē vairāk... vai vismaz nozīmēja. 
Nekad nebūtu domājusi, ka būšu viena no tiem, kas raksta šīs rindiņas, bet ... laikam visam pienāk pirmā reize. 
Neliegšos, ir jauki apzināties, ka kāds tevi mīl, bet ... sūdīgi apzināties, ka tu nē. 
Ai, pārāk daudz šī lieta manu prātu pēdējā laikā ir nomocījusi, ka reizēm labāk šķiet - just don't give a fuck. Bet kā lai to nedara, ja tas notiek nemanāmi - pats no sevis ielaužas prātā, piesārņo, savanda visu, samīņā grīdu un tad aiziet... Jā, tā jau tikai domām šķiet, ka viņas aiziet. Stulbās domas.
Ai, labs ir, pietiks velti domāt par lietām, kuras varu izmainīt, bet nevēlos. Dīvaini skan, bet lai skan.
Pēc visa šī, es ļoti labprāt vairākas stundas pavadītu nevaldāmos smieklos. Tikai žēl, ka nav par ko. Bet gan jau, man vēl viss vakars priekšā :)

Brīvdienas uz pāris stundām.

Kāds pārsteigums, šodien atkal pierādījās, ka Sintijai ļoti patīk izcelties. Pasniedzēja vaicā pēc brīvprātīgajiem, un mana roka bija pirmā, kas pacēlās. Šķiet, ka ar mani tā ir noticis vienmēr. 
Kāds man nesen smejoties pateica, ka man ir uzmanības trūkums, taču, lai cik tas smieklīgi neskanētu, bet reizēm es ļoti gribētu vienkārši izgaist uz pāris stundām - pabūt vienatnē, lai NEVIENS mani nevarētu atrast. Ak, kas tā būtu par laimi. Nekādu problēmu, nekādu raižu, nekādu neertību, nekas... tikai es. 
Vai ir normāli, ja es gribu pazust uz neilgu laiciņu? Tādā gadījumā, definē vārdu ''normāls''. Kas gan nekaitētu izgaist tikai uz pāris stundām. Ārprāts, tas būtu tik, tik... tik interesanti. Bet pazust nevis tādā ziņā, ka esmu sagruzījusies un gribu redzēt, kurš mani meklēs. Bet gan tādā, ka vienā acu mirklī visi pienākumi pagaist no maniem pleciem - nekādu darāmo darbu, nekādu laika limitu, plānotāja šķirstīšanas, lai pārliecinātos, ka svarīgi datumi neiekrīt vienā dienā, nekādu laika trūkumu, nekādu čīkstēšanu un pīkstēšanu, ka diena ir par īsu! Es to varētu nosaukt atvaļinājums uz pāris stundām! 
Bet atzīsties, vai Tu tā  negribētu? Paņemt atvaļinājumu... vienkārši tāpat. Eh, that would be one hell of a vacation! Jāa... Laikam šeit iederas zināmais teiciens: ''Kad sapņo, aizver acis.'' Laikam es zinu, par ko šonakt sapņošu :)

Vēlmes, to piepildījums.

Vai esi kādreiz aizdomājies par to, kas notiek tad, ja visi tavi sapņi ir piepildījušies? Rodas jauni sapņi, rodas jaunas vēlmes, jaunas kāres pēc kaut kā? Tātad, es pieņemu, ka cilvēks sastāv tikai no vēlmēm, no mērķiem un nekā vairāk...
Manuprāt, vajadzēja sākt ar jautājumu, vai visus sapņus vispār ir iespējams piepildīt. Vai ir vērts visu dzīvi dzīties tikai pēc vienas vēlmes, pēc viena mērķa, ja zini, ka tas ne pie kā laba nenovedīs, bet ... tu taču gribēji dzīties pēc sava sapņa...
Ko darīt tiem, kuriem dzīvē nav lielu sapņu? Vai man tāds ir? Ja godīgi, tad nezinu, vai to vispār var nosaukt par sapni, bet laikam jau tomēr ir. Kas notiks, ja es to piepildīšu? Man vairāk nebūs mērķa pēc kura tiekties? Vai mana dzīve tad zaudēs jēgu? Kādas muļķības. Mana dzīve tikai tad iegūs patiesu jēgu. Sapņa piepildīšana taču dzīvi padara saldāku, patīkamāku,... sapņaināku, ne tā?
Rakstu un domāju, ka man vienmēr ir pārāk daudz jautājumu, pārāk daudz domu, kas nodarbina manu prātu. Vienkāršāk taču būt tikai dzīvot, bet nē, sarežģīt savu dzīvi, domāšanu un izpratni par lietām ir daudz interesantāk. Tā ir viena no nedaudzajām lietām, ko es savā dzīvē ļoti labi pieprotu - sarežģīt visu. Taču, kam negadās? Sintijai vienmēr gadās :D

Lai nu kā - saldus sapņus :)