Taču, pēc lekcijas pie manis pienāca kāda meitene, un pateicās par sagādātajiem smiekliem. Laikam kādu labu darbu es arī biju izdarījusi. Nē, es jau neiebilstu - sagādāt smieklus citiem, kad man vēl pašai smiekli par to nāk. Kas gan var būt jaukāks garlaicīgās lekcijās.
Lai nu kā, šķiet, ka arī es beidzot jau sāku tā pa īstam iejusties jaunajā kolektīvā. Lai gan... tas man nekad nav sagādājis īpašas problēmas.
Šodien (īstenībā, ik pa laikam), atcerējos netālo pagātni... Eh, kā reizēm noderētu poga - edit, undo. Viss varētu nonākt līdz kādai vietai, kur nekas nemaz nesākās. Vai pretējā gadījumā - nekas nebeidzās.
Ir tik sasodīti grūti kādam pateikt ''nē'', zinot, ka šis ''kāds'' nozīmē vairāk... vai vismaz nozīmēja.
Nekad nebūtu domājusi, ka būšu viena no tiem, kas raksta šīs rindiņas, bet ... laikam visam pienāk pirmā reize.
Neliegšos, ir jauki apzināties, ka kāds tevi mīl, bet ... sūdīgi apzināties, ka tu nē.
Ai, pārāk daudz šī lieta manu prātu pēdējā laikā ir nomocījusi, ka reizēm labāk šķiet - just don't give a fuck. Bet kā lai to nedara, ja tas notiek nemanāmi - pats no sevis ielaužas prātā, piesārņo, savanda visu, samīņā grīdu un tad aiziet... Jā, tā jau tikai domām šķiet, ka viņas aiziet. Stulbās domas.
Ai, labs ir, pietiks velti domāt par lietām, kuras varu izmainīt, bet nevēlos. Dīvaini skan, bet lai skan.
Pēc visa šī, es ļoti labprāt vairākas stundas pavadītu nevaldāmos smieklos. Tikai žēl, ka nav par ko. Bet gan jau, man vēl viss vakars priekšā :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru