Kāds pārsteigums, šodien atkal pierādījās, ka Sintijai ļoti patīk izcelties. Pasniedzēja vaicā pēc brīvprātīgajiem, un mana roka bija pirmā, kas pacēlās. Šķiet, ka ar mani tā ir noticis vienmēr. Kāds man nesen smejoties pateica, ka man ir uzmanības trūkums, taču, lai cik tas smieklīgi neskanētu, bet reizēm es ļoti gribētu vienkārši izgaist uz pāris stundām - pabūt vienatnē, lai NEVIENS mani nevarētu atrast. Ak, kas tā būtu par laimi. Nekādu problēmu, nekādu raižu, nekādu neertību, nekas... tikai es.
Vai ir normāli, ja es gribu pazust uz neilgu laiciņu? Tādā gadījumā, definē vārdu ''normāls''. Kas gan nekaitētu izgaist tikai uz pāris stundām. Ārprāts, tas būtu tik, tik... tik interesanti. Bet pazust nevis tādā ziņā, ka esmu sagruzījusies un gribu redzēt, kurš mani meklēs. Bet gan tādā, ka vienā acu mirklī visi pienākumi pagaist no maniem pleciem - nekādu darāmo darbu, nekādu laika limitu, plānotāja šķirstīšanas, lai pārliecinātos, ka svarīgi datumi neiekrīt vienā dienā, nekādu laika trūkumu, nekādu čīkstēšanu un pīkstēšanu, ka diena ir par īsu! Es to varētu nosaukt atvaļinājums uz pāris stundām!
Bet atzīsties, vai Tu tā negribētu? Paņemt atvaļinājumu... vienkārši tāpat. Eh, that would be one hell of a vacation! Jāa... Laikam šeit iederas zināmais teiciens: ''Kad sapņo, aizver acis.'' Laikam es zinu, par ko šonakt sapņošu :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru