Atver!

Tuk, tuk... tuk, tuk. 

Sveiks.

Klauvēju, gribēju, lai tu atver durvis tikai tāpēc, lai uz mani paskatītos.

Tuk, tuk...

Kāpēc tu neatver durvis? Vai kaut kas ir noticis? Vai tu neesi mājās? Tu esi aizņemts? Varbūt es pienākšu vēlāk.

Nē, TUK, TUK, TUK, TUK!

Tā skan izmisīgs klauvējiens pie tavām durvīm. Katru vakaru, katru dienu, katru mirkli atskan šis klauvējiens pie tavām durvīm. Tu vienmēr atver, vienmēr! Kas šodien ir savādāk? 

Tu man pietrūksti. Kur tu esi? 

Mana roka jau sāk sāpēt no klauvēšanas. Lūdzu, atver!

Gribu tevi redzēt, tavu lielisko smaidu, tavu tik ļoti pazīstamo acu skatienu. Sajust, kā tu apliec savu roku man apkārt un ieaicini pie sevis. Kā tu uz mani palūkojies, pasmaidi un klusi ausī iečuksti "es mīlu tevi". 

Kā tu katru vakaru mani cieši apskauj, tik cieši, ka no sajūsmas un tava tvēriena aizraujas elpa. Tā apziņa, ka tavā tvērienā esmu drošībā, tu mani sargā, tu mani lutini, tu mani mīli. Jā, tu mani lutini.... Ja tā padomā, tad tikai mana mamma un vecmāmiņa mani ir tā lutinājušas. Tas nozīmē, ka arī tu tagad esi tikpat svarīgs cilvēks manā dzīvē, cik viņas abas. Tik svarīgs... Bet kur tu esi?

Es varētu teikt, ka man apnika gaidīt, bet nē. Es esmu pacietīga un pacietīgi sēžu pie tavām durvīm un gaidu.

Bet ko īsti? Ā, jā - tevi. 

...

Lūk, beidzot es sāku dzirdēt tavus soļus. Tu ej pa gaiteni. Tūlīt jau būs nonācis līdz durvīm. 

Es sāku satraukties. Cenšos iztēloties, vai izskatos labi, vai ar matiem viss kārtībā, vai tev patiks tas, ko šodien esmu uzvilkusi.

Atskan durvis čīkstoņa, tu tās atver.

Tu paskaties man acīs, pasmaidi, nostājies durvīs un kaut ko gaidi.

Es nervozi skatos tev acīs un nespēju koncentrēt savas domas, es to arī negribu. Gribu tikai skatīties tavās acīs un viņās pazust. 

Pēkšņi tu iznāc ārā pa durvīm, apskauj mani cieši, cieši un pasaki to trīs vārdu kombināciju, kuru izdzirdot, mans prāts atslēdzas un miljoniem reižu tas atkārto šos īsos vārdus manā atmiņā kā sabojājies kasešu atskaņotājs. Ir tik patīkami.

Tu apliec roku man apkārt un ieaicini pa durvīm iekšā. Es uzkāpju pa pakāpienu, saņemu tavu roku un ieeju iekšā pa durvīm. Mēs abi ieejam. Durvis aizveras un vairāk nevienam šeit nav vietas. Tikai mēs abi - tu un es, vieni, laimīgi, sajūsmināti. Dzirdama tikai mūsu elpa un sirdspuksti. Šeit, tik ļoti siltajā un mīļajā vietā - Tavā sirdī.

''I gotta find this thing called love.''

Hmm... sēžu savā gultā un aizdomājos par to, ko nozīmē vārds ''mīlestība''. 
Jā, protams, ir ģimenes mīlestība, draugu mīlestība, mīlestība pret dzīvniekiem, ēdienu un vēl nez ko. Bet mans jautājums - kāda ir TĀ mīlestība? Tā mīlestība, kas saista divus cilvēkus. 


Vieni saka, ka tā ir skaistākā lieta pasaulē. Citi saka, ka sāpīgākā lieta pasaulē. Vēl kāds saka, ka tā nemaz neeksistē... Kam lai tic? Kā lai zinu, kas mani nākotnē sagaida? Nedaudz biedējoši liekas, ka nezinu, kas notiks.


Vai es esmu to piedzīvoojusi? Acīmredzot nē. Tadā gadījumā es neuzdotu šādu jautājumu. Jā, ir bijušas attiecības, garas. Taču skaidri zinu, ka tā nebija mīlestība. Žēl jau, protams, bet... ja nav, tad nav. Pati sevi jau nepiespiedīšu.


Bet, kā lai zinu, kad pienāk tās sajūtas, kas daudzinātas filmās, stāstos, realitātē? 
Atceros kādu citātu no ļoti vecas filmas, kur kāda maza meitene jautāja sievietei, kas ir mīlestība. Viņa atbildēja: ''Tā ir sajūta, kas liek domāt, ka esi pats laimīgākais cilvēks uz planētas, tāda sajūta, ka esi ieguvis pasaules kausu visās sacīkstēs...''. Jā, ja man stāsta, ka mīlestība ir šāda sajūta, tad - just wait until I fall in love. 


Katrā ziņā, mīlestība ir kas tāds, kas ir jāpiedzīvo katram. Lai arī īsti nezinu, kā tas ir, bet noteikti to kādreiz gribētu uzzināt. Un kad es to beidzot uzzināšu, tad arī pastāstīšu kas tā ir par sajūtu. 


Bet pagaidām, man ir labi arī ar manu neizsmeļamo mīlestību pret šokolādi!

SMEJIES.

Laimīga... Es beidzot atkal varu teikt, ka jūtos ļoti laimīga!

Bija kāds nesens laika posms, kad mana dzīve gāja tikai un vienīgi uz leju. Taču tajā brīdī šķita, ka viss ir vislabākajā kartībā. Tā nebija. Man vienmēr ir bijis nedaudz bail būt pilnīgi laimīgai, jo VIENMĒR pienāk brīdis, kad laime pēkšņi pašķīst un viss salūzt mazos gabaliņos. Skumji? Nē - nožēlojami. Kāpēc? Tāpēc, ka reizēm es neesmu pietiekami stipra, lai cīnītos pati ar sevi. Vienkāršāk ir visu atstāt pašplūsmā, lai notiek, kas notiktdams, tā teikt. Pārāk vājš raksturs. 
Mans lūzuma punkts pienāca kā ''lēzena nogāze'', kas uzreiz neliek par sevi manīt. Viltīgi. Jo sākumā šķiet, ka viss ir pilnīgā kārtībā. Izrādās, ka tā tas nav. Kad es sapratu, ka ir pavisam slikti? Tad, kad zināju, ka var iet arī labāk. Jā, kad beidzot izrāvos no bedres, tad tiešām sapratu, cik dziļi es pati sev biju ļāvusi iekrist šajā bedrē. Pietiekami, lai zinātu, ka nav jēgas cīnīties, bet ne tik ļoti, lai nesadotu pati sev pa ausīm. 


Interesanti ir tas, cik ļoti cilvēks ir gatavs darīt sev pāri, lai justos labi. Labi? Tādā gadījumā definē šo vārdu. Kas nu kuram ir labi, vai ne?


Kas man ir labi, laimīgi...? Tas ir tad, kad mans prāts beidzot saprot, kas notiek ar viņu. Tad, kad es katru dienu varu pamosties un zināt, ka man šodien nav par ko bēdāties, pārdzīvot, skumt. Jo viss ir labi ar maniem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem, mani pašu un visu citu... 
Katra diena ir kā pilnīgi jauns izaicinājums - darīt kaut ko jaunu vai ''ierūsēt''? Pateikt kādam kādu labu vārdu vai tā vietā staigāt apkārt ar drūmu seju. Tam pat nav vajadzīgs paskaidrojums. Bet ja nu gadījumā tu nesaprati, tad vienkārši pasmaidi, jo ''joki ir jāsaprot ātri, pie tam ne obligāti pareizi''. Šis ir citāts, kas man vienmēr ir palīdzējis, jo galvenais jau ir smieties. Un vēlāk? Vēlāk smejies par to, ka joku nesaprati. Kas no tā izriet - dubults smiekls. Think again. 
Kāda mana kursabiedrene šodien nolasīja lielisku citātu: 
''Do one thing every day that scares you.'' /Eleanor Roosevelt/
Iedomājies, cik interesanti būtu to darīt? Pārbaudīt sevi, citus. Izaicināt. Saņemt dūšu. Prieks par padarīto...


Kāpēc es šo stāstu? Jo es gribu, lai Tu aizdomājies par to, cik bieži TU smaidi savā ikdienā. Un cik bieži tu LIEC kādam smaidīt. Jo nekad nevar būt par daudz smaidu. Vai arī vienkāršas apjautāšanās: ''Kā tev iet?'' Un patiesa vēlme dzirdēt atbildi. Šāds jautājums patiešām liks kādam noprast, ka viņš nav vienaldzīgs. Un liks pasmaidīt. Divi zaķi ar vienu šāvienu - nais.

Kiš-miš ar rozīnēm.

Un atkal kārtējo vakaru sēžu savā istabiņā. Šeit ir tāds aukstums, ka šķiet istbiņa pārtapusi par ledusskapi. Kaut kādas radiatoru gaisošanas, domāšanas par to, rīcības, jā, it kā kaut kas līdzētu. Mūsu istabiņas radiatori ir tik ietiepīgi kā es. Šeit laikam piederās teiciens ''tāds tādu atrod''. Vismaz mums ir kas kopīgs!

Pie mums ir sācis snigt pirmais sniegs. Sēdēju krievu valodas lekcijā un kā mazs bērns priecājos par lielajām sniegpārslām, kas, krītot no debesīm, noklāja zemi sen aizmirstajā baltajā krāsā. Jutos tik patīkami un silti. Sevišķi tad, kad tās pašas dienas vakarā ietinos savā siltajā džemperī, tukšoju siltas tējas krūzi, ēdu mandarīnus, skatījos savu iemīļoto seriālu un priecājos par pasakaino laiku aiz loga. Jā, ilgi gaidītā ziema beidzot ir sagaidīta.
Tikai ir viena problēma - jāsāk meklēt citi ziemas apavi, ērtāki. Mamma, labu gribēdama, man nopirka smukus ziemas zābaciņus, siltus... tikai viena problēma - man kaut kā grūti katru dienu staigāt ar tādu papēdi. Jākrāj nauda un tad jau tikšu pie jauniem.

Vakar aizdomājos par Janvārī tuvojošām sesijām. Liela daļa tik ļoti par viņām uztraucās. Pat mana mamma man pateica: ''Es jau nezinu, es par tevi tik ļoti uztraukšos...''. Mom, really? Vai nu ar mani kaut kas nav kārtībā vai arī visi to vienkārši pārāk saasināti uztver. Lai nu kā, šķiet, ka labi vien ir, ka es par to tik ļoti nesatraucos, būs vairāk laika izbaudīt lieliskos Ziemassvētkus, kuri solās būt balti!

Esmu nonākusi pie secinājuma, ka mandarīni uz kādu laiciņu būs jānomaina pret piparkūkām, sakārojās...

Noskaņa.

Paskatījos ārā pa logu, neko neieraudzīju. Viss, ko sadzirdēju, bija vējš, stiprs vējš, kas sit lietus lāses manā logā. Trakais vējš! Vai viņam nav ne mazākās nojausmas, ka tas liek laikapstākļiem izkskatīties ... pelēkiem? Bet varbūt tieši tas arī ir viņa mērķis? 
Lai nu kā, man šāds laiks patīk. Patīk tāpēc, ka es sēžu savā mazajā, omulīgajā istabiņā, pie iedegtas mazās gaismiņas un klausos lielisku mūziku, kas tiešām liek manām asinīm riņķot straujāk. Nevis dēļ ritma, bet dēļ sajūtām, ko tā rada. 

Vēl lēni tiek tukšota cidoniju sīrupa tēja, no kuras man nācās atteikties kādu laiciņu atpakaļ, jo manam kuņģim redzies bija pārāk daudz skābes. Cik neiejūtīgi no viņa puses. Lai nu kā, tēja un kātrējā šokolādes tāfelīte just made my evening. Ja vēl pieskaitu šodien iegādātos apelsīnus, tad... they sucked. Laikam tādēļ to sauc par mandarīnu laiku nevis apelsīnu. Katrā ziņā - vajadzēja turēties pie pārbaudītām vērtībām un pirkt mandarīnus, bet  nē, man jau vajadzēja atkāpties un nopirkt tos apelsīnus - well, sometimes it's not meant to be.
Šodien pieķēru sevi pie domas, ka es tiešām esmu sākusi ēst pārāk daudz šokolādes. Kā teica mans kursabiedrs: ''Drīz tu pārvērtīsies par šokolādes bumbu.'' Kā lai cīnās ar tik... garšīgu atkarību? Laikam naivi ticēt, ka es spētu iztikt bez šokolādes nedēļu. Emmm... es laikam pati varētu atbildēt uz savu jautājumu.
Plānoju ieaut savas kājas siltajās vilnas zeķītēs un ieritināties gultā. Jo vilnas zeķes un mandarīni pagaidām ir vienīgais, kas liecina par ziemu. kāds gadījumā nezina, kur viņa ir aizķērusies? Varbūt aizmirsusi ceļu uz šejieni? Nē, nevar būt - visu taču var atrast google maps. Lai nu kā, es tomēr pieturēšos pie sava bērnišķīgā naivuma un cerēšu, ka man būs balti Ziemassvētki. Vai varbūt labāk uzrakstīt salavecim vēstuli ar lūgumu pēc sniega? Neeh, viņš laikam mani nesaratīs. Žēl. 
Tomēr reizēm arī noder bērnišķīgs naivums, lai nomierinātu savu prātu par lietām, kuras nav svarīgas.

SĀC DEJOT!

Sēžu savā mazajā istabiņā, ēdu mandarīnus un domāju par to, cik man ir labi. 

Tikko noskatījos filmu ''Dirty dancing: Havana nights''. Viņi dejo tik lieliski, ka nerodas pilnīgi nekāda vēlme beigt skatīties šo filmu. Katru reizi, kad nododos šij filmai, rodas liela vēlme pašai tūlīt celties kājās un dejot... Vismaz kāds mierinājums ir - tautiskās dejas, kur arī var izpausties pāru dejās. Man jau ļoti patīk. Un jo labāk puisis prot dejot, jo seksīgāks viņš kļūst - kā es šim apgalvojumam varu piekrist! Cik lieliski ir tad, kad ballē ir iespēja kārtīgi izdejoties! 
Vienu dienu ar meitenēm runājām par to, kāda atšķirība starp laiku, kad bijām pamatskolā un laiku, kad esam... lielākas - pamatskolā, pieiet pie puiša un uzaicināt viņu uz deju, likās tik ļoti biedējoši, ka labāk bija visu vakaru vienkārši sēdēt maliņā. Protams, tajos brīžos, kad kāds uzlūdza, šķita, ka lido, jo... wow! 
Taču tagad - tas vairs nešķiet neparasti, reizēm pat šķiet, ka puiši ir palikuši bailīgāki. Kad man paliek garliacīgi, es pieceļos, pieeju pie kāda, paņemu aiz rokas un vedu dejot. Šķiet, ka šāda uzstājība puišu vidū ir sākusi apsīkt, visi tik kautrīgi: ''Es nemāku dejot, man bail...''. Doh, ņem meiteni aiz rokas un dancā!
Man sākumā ļoti nepatika pakļauties tam ka puisis dejā vada, bet... viss nāk ar laiku. Tagad esmu pat iemācījusies pazaudēt sevi un pilnībā atdoties dejai, mūzikai, ritmam un saplūst ar to, kurš vada. Tā ir tik lieliska sajūta, īpaši dejojot ar puisi, kurš meiteni prot griezt tā, ka viņa aizmirst visu pārējo! 
Jā, balles un dejas ir viena lieliska padarīšana.

Maziņie.

Šodien braucu no mājām uz Ventspili. Gadījuma pēc sanāca izmantot sabiedriskā transporta pakalpojumus ceļā no Rīgas uz V-pili. Nerunāšu par to, cik briesmīgs laiks valdīja ceļā vai to, cik piedūrīgs šoferis man trāpījās, ka bļaustījās pa visu atobusu. Šoreiz runāšu par to, kādas lietas man lika atcerēties mazais puisītis, kurš sēdēja ar savu mammu aiz manis.

Parasti, iekāpjot autobusā un zinot, ka man būs jābrauc samērā ilgs laiciņš, uzreiz ielieku austiņas ausīs un ieslēdzu mūziku. Taču šoreiz man nebija ne mazākā vēlmes to darīt. Nezinu kāpēc, bet šoreiz sēdēju tumšā autiņā  un skatījos ārā pa logu, kur varēja redzēt kā laternas izgaismo tumšo Rīgu, kā lietus lāses sacenšās savā starpā par to, kura pirmā nonāks līdz loga lejai. Man blakus apsēdās kāds vīrietis, kurš visa brauciena laikā nemaz nelika par sevi manīt, reizēm tikai pastiepa kaklu, lai pavērotu to, kas redzams caur šofera stiklu.

Man aiz muguras vietas ieņēma kāda māmiņa ar savu dēlu, kuram varēja būt apmēram 3-4 gadi. Sākumā nesapratu ne vārda no tā, ko viņš teica, tikai vēlāk sapratu to, ka viņš runā norvēģu valodā, ik pa laikam pasakot arī kādu teikumu latviski. 

Viņš - bērns kā jau bērns - runā, ir ļoti aktīvs, spārdās un ko vēl tik nedara. Taču viņš man lika aizdomāties par to, ka mazajiem ir pilnīgi vienalga, ko par viņu runāšanu pašam ar sevi domā apkārtējie. Viņam ir pilnīgi vienalga, ka neviens viņu nesaprot, viņš vienatnē dziedāja dziesmiņu un priecājās par dzīvi un tumšo laiku aiz loga.

Es sāku prātot, kad pienāk tas brīdis, kad mēs saprotam, ka tas ir jocīgi - runāt pašam ar sevi. Vai tas notiek tad, kad mūs pasludina par ''lieliem cilvēkiem''? Kāpēc tad, kad tu esi mazs, neviens nedomā, ka tas ir dīvaini, bet tad, kad pieaudz, citi tev iesaka kādu netālu vietu ar baltas krāsas istabām, kurām nav logu. 

Jā, šķiet, ka visiem vairāk interesē tas, vai tu esi normāls, jo neviens nevēlas būt ''dīvainā'' draugs. Kāpēc tā? - Iespējams, pārāk daudz uzmanības - you have to handle the pressure. Kas attiecas uz mani - nekad sevi neesmu uzskatījusi par pilnīgi normālu - smejos, kad tas nav nav vajadzīgs, reizēm runāju ar nedzīvām lietām, nesaprotu jokus, kurus vairums saprot, esmu iekšēji blonda. Ir vajadzīgs vēl kas, lai saprastu, ka manī ir lietas, kas citos ir normas robežās, un dažiem ir tikai viena lieta no saraksta?

But who cares - es mīlu sevi tik ļoti, cik pilnpienu, un man patīk mana dzīve - nedaudz apbružāta, vietām ieplaisājusi, bet MANA.

Un ir forši būt atšķirīgai, jo tiešī šī īpašība liek citiem atskatīties :D