Bija kāds nesens laika posms, kad mana dzīve gāja tikai un vienīgi uz leju. Taču tajā brīdī šķita, ka viss ir vislabākajā kartībā. Tā nebija. Man vienmēr ir bijis nedaudz bail būt pilnīgi laimīgai, jo VIENMĒR pienāk brīdis, kad laime pēkšņi pašķīst un viss salūzt mazos gabaliņos. Skumji? Nē - nožēlojami. Kāpēc? Tāpēc, ka reizēm es neesmu pietiekami stipra, lai cīnītos pati ar sevi. Vienkāršāk ir visu atstāt pašplūsmā, lai notiek, kas notiktdams, tā teikt. Pārāk vājš raksturs.
Mans lūzuma punkts pienāca kā ''lēzena nogāze'', kas uzreiz neliek par sevi manīt. Viltīgi. Jo sākumā šķiet, ka viss ir pilnīgā kārtībā. Izrādās, ka tā tas nav. Kad es sapratu, ka ir pavisam slikti? Tad, kad zināju, ka var iet arī labāk. Jā, kad beidzot izrāvos no bedres, tad tiešām sapratu, cik dziļi es pati sev biju ļāvusi iekrist šajā bedrē. Pietiekami, lai zinātu, ka nav jēgas cīnīties, bet ne tik ļoti, lai nesadotu pati sev pa ausīm.
Interesanti ir tas, cik ļoti cilvēks ir gatavs darīt sev pāri, lai justos labi. Labi? Tādā gadījumā definē šo vārdu. Kas nu kuram ir labi, vai ne?
Kas man ir labi, laimīgi...? Tas ir tad, kad mans prāts beidzot saprot, kas notiek ar viņu. Tad, kad es katru dienu varu pamosties un zināt, ka man šodien nav par ko bēdāties, pārdzīvot, skumt. Jo viss ir labi ar maniem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem, mani pašu un visu citu...
Katra diena ir kā pilnīgi jauns izaicinājums - darīt kaut ko jaunu vai ''ierūsēt''? Pateikt kādam kādu labu vārdu vai tā vietā staigāt apkārt ar drūmu seju. Tam pat nav vajadzīgs paskaidrojums. Bet ja nu gadījumā tu nesaprati, tad vienkārši pasmaidi, jo ''joki ir jāsaprot ātri, pie tam ne obligāti pareizi''. Šis ir citāts, kas man vienmēr ir palīdzējis, jo galvenais jau ir smieties. Un vēlāk? Vēlāk smejies par to, ka joku nesaprati. Kas no tā izriet - dubults smiekls. Think again.
Kāda mana kursabiedrene šodien nolasīja lielisku citātu:
''Do one thing every day that scares you.'' /Eleanor Roosevelt/
Iedomājies, cik interesanti būtu to darīt? Pārbaudīt sevi, citus. Izaicināt. Saņemt dūšu. Prieks par padarīto...
Kāpēc es šo stāstu? Jo es gribu, lai Tu aizdomājies par to, cik bieži TU smaidi savā ikdienā. Un cik bieži tu LIEC kādam smaidīt. Jo nekad nevar būt par daudz smaidu. Vai arī vienkāršas apjautāšanās: ''Kā tev iet?'' Un patiesa vēlme dzirdēt atbildi. Šāds jautājums patiešām liks kādam noprast, ka viņš nav vienaldzīgs. Un liks pasmaidīt. Divi zaķi ar vienu šāvienu - nais.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru