Kiš-miš ar rozīnēm.

Un atkal kārtējo vakaru sēžu savā istabiņā. Šeit ir tāds aukstums, ka šķiet istbiņa pārtapusi par ledusskapi. Kaut kādas radiatoru gaisošanas, domāšanas par to, rīcības, jā, it kā kaut kas līdzētu. Mūsu istabiņas radiatori ir tik ietiepīgi kā es. Šeit laikam piederās teiciens ''tāds tādu atrod''. Vismaz mums ir kas kopīgs!

Pie mums ir sācis snigt pirmais sniegs. Sēdēju krievu valodas lekcijā un kā mazs bērns priecājos par lielajām sniegpārslām, kas, krītot no debesīm, noklāja zemi sen aizmirstajā baltajā krāsā. Jutos tik patīkami un silti. Sevišķi tad, kad tās pašas dienas vakarā ietinos savā siltajā džemperī, tukšoju siltas tējas krūzi, ēdu mandarīnus, skatījos savu iemīļoto seriālu un priecājos par pasakaino laiku aiz loga. Jā, ilgi gaidītā ziema beidzot ir sagaidīta.
Tikai ir viena problēma - jāsāk meklēt citi ziemas apavi, ērtāki. Mamma, labu gribēdama, man nopirka smukus ziemas zābaciņus, siltus... tikai viena problēma - man kaut kā grūti katru dienu staigāt ar tādu papēdi. Jākrāj nauda un tad jau tikšu pie jauniem.

Vakar aizdomājos par Janvārī tuvojošām sesijām. Liela daļa tik ļoti par viņām uztraucās. Pat mana mamma man pateica: ''Es jau nezinu, es par tevi tik ļoti uztraukšos...''. Mom, really? Vai nu ar mani kaut kas nav kārtībā vai arī visi to vienkārši pārāk saasināti uztver. Lai nu kā, šķiet, ka labi vien ir, ka es par to tik ļoti nesatraucos, būs vairāk laika izbaudīt lieliskos Ziemassvētkus, kuri solās būt balti!

Esmu nonākusi pie secinājuma, ka mandarīni uz kādu laiciņu būs jānomaina pret piparkūkām, sakārojās...