Noskaņa.

Paskatījos ārā pa logu, neko neieraudzīju. Viss, ko sadzirdēju, bija vējš, stiprs vējš, kas sit lietus lāses manā logā. Trakais vējš! Vai viņam nav ne mazākās nojausmas, ka tas liek laikapstākļiem izkskatīties ... pelēkiem? Bet varbūt tieši tas arī ir viņa mērķis? 
Lai nu kā, man šāds laiks patīk. Patīk tāpēc, ka es sēžu savā mazajā, omulīgajā istabiņā, pie iedegtas mazās gaismiņas un klausos lielisku mūziku, kas tiešām liek manām asinīm riņķot straujāk. Nevis dēļ ritma, bet dēļ sajūtām, ko tā rada. 

Vēl lēni tiek tukšota cidoniju sīrupa tēja, no kuras man nācās atteikties kādu laiciņu atpakaļ, jo manam kuņģim redzies bija pārāk daudz skābes. Cik neiejūtīgi no viņa puses. Lai nu kā, tēja un kātrējā šokolādes tāfelīte just made my evening. Ja vēl pieskaitu šodien iegādātos apelsīnus, tad... they sucked. Laikam tādēļ to sauc par mandarīnu laiku nevis apelsīnu. Katrā ziņā - vajadzēja turēties pie pārbaudītām vērtībām un pirkt mandarīnus, bet  nē, man jau vajadzēja atkāpties un nopirkt tos apelsīnus - well, sometimes it's not meant to be.
Šodien pieķēru sevi pie domas, ka es tiešām esmu sākusi ēst pārāk daudz šokolādes. Kā teica mans kursabiedrs: ''Drīz tu pārvērtīsies par šokolādes bumbu.'' Kā lai cīnās ar tik... garšīgu atkarību? Laikam naivi ticēt, ka es spētu iztikt bez šokolādes nedēļu. Emmm... es laikam pati varētu atbildēt uz savu jautājumu.
Plānoju ieaut savas kājas siltajās vilnas zeķītēs un ieritināties gultā. Jo vilnas zeķes un mandarīni pagaidām ir vienīgais, kas liecina par ziemu. kāds gadījumā nezina, kur viņa ir aizķērusies? Varbūt aizmirsusi ceļu uz šejieni? Nē, nevar būt - visu taču var atrast google maps. Lai nu kā, es tomēr pieturēšos pie sava bērnišķīgā naivuma un cerēšu, ka man būs balti Ziemassvētki. Vai varbūt labāk uzrakstīt salavecim vēstuli ar lūgumu pēc sniega? Neeh, viņš laikam mani nesaratīs. Žēl. 
Tomēr reizēm arī noder bērnišķīgs naivums, lai nomierinātu savu prātu par lietām, kuras nav svarīgas.