Maziņie.

Šodien braucu no mājām uz Ventspili. Gadījuma pēc sanāca izmantot sabiedriskā transporta pakalpojumus ceļā no Rīgas uz V-pili. Nerunāšu par to, cik briesmīgs laiks valdīja ceļā vai to, cik piedūrīgs šoferis man trāpījās, ka bļaustījās pa visu atobusu. Šoreiz runāšu par to, kādas lietas man lika atcerēties mazais puisītis, kurš sēdēja ar savu mammu aiz manis.

Parasti, iekāpjot autobusā un zinot, ka man būs jābrauc samērā ilgs laiciņš, uzreiz ielieku austiņas ausīs un ieslēdzu mūziku. Taču šoreiz man nebija ne mazākā vēlmes to darīt. Nezinu kāpēc, bet šoreiz sēdēju tumšā autiņā  un skatījos ārā pa logu, kur varēja redzēt kā laternas izgaismo tumšo Rīgu, kā lietus lāses sacenšās savā starpā par to, kura pirmā nonāks līdz loga lejai. Man blakus apsēdās kāds vīrietis, kurš visa brauciena laikā nemaz nelika par sevi manīt, reizēm tikai pastiepa kaklu, lai pavērotu to, kas redzams caur šofera stiklu.

Man aiz muguras vietas ieņēma kāda māmiņa ar savu dēlu, kuram varēja būt apmēram 3-4 gadi. Sākumā nesapratu ne vārda no tā, ko viņš teica, tikai vēlāk sapratu to, ka viņš runā norvēģu valodā, ik pa laikam pasakot arī kādu teikumu latviski. 

Viņš - bērns kā jau bērns - runā, ir ļoti aktīvs, spārdās un ko vēl tik nedara. Taču viņš man lika aizdomāties par to, ka mazajiem ir pilnīgi vienalga, ko par viņu runāšanu pašam ar sevi domā apkārtējie. Viņam ir pilnīgi vienalga, ka neviens viņu nesaprot, viņš vienatnē dziedāja dziesmiņu un priecājās par dzīvi un tumšo laiku aiz loga.

Es sāku prātot, kad pienāk tas brīdis, kad mēs saprotam, ka tas ir jocīgi - runāt pašam ar sevi. Vai tas notiek tad, kad mūs pasludina par ''lieliem cilvēkiem''? Kāpēc tad, kad tu esi mazs, neviens nedomā, ka tas ir dīvaini, bet tad, kad pieaudz, citi tev iesaka kādu netālu vietu ar baltas krāsas istabām, kurām nav logu. 

Jā, šķiet, ka visiem vairāk interesē tas, vai tu esi normāls, jo neviens nevēlas būt ''dīvainā'' draugs. Kāpēc tā? - Iespējams, pārāk daudz uzmanības - you have to handle the pressure. Kas attiecas uz mani - nekad sevi neesmu uzskatījusi par pilnīgi normālu - smejos, kad tas nav nav vajadzīgs, reizēm runāju ar nedzīvām lietām, nesaprotu jokus, kurus vairums saprot, esmu iekšēji blonda. Ir vajadzīgs vēl kas, lai saprastu, ka manī ir lietas, kas citos ir normas robežās, un dažiem ir tikai viena lieta no saraksta?

But who cares - es mīlu sevi tik ļoti, cik pilnpienu, un man patīk mana dzīve - nedaudz apbružāta, vietām ieplaisājusi, bet MANA.

Un ir forši būt atšķirīgai, jo tiešī šī īpašība liek citiem atskatīties :D

Viena diena - šodiena.

Otrdienas ir manas garākās dienas nedēļā. Kas šodien bija citādāks? Laikam jau - vairāk smieklu. Tā, kā smējos šodien lekcijas laikā, nebiju smējusies sen. Because they say - visgardāk ir smieties tad, kad to nedrīkst. Pateicoties šādiem tādiem labvēļiem, mana ierastā, garlaicīgā lekcija tika pārvērsta par vienu smieklu vāceli. Atņemts penālis, mantas, klades... un, jā - es aizmirsu pieminēt, ka vēl kādi uzzināja par manu lielisko īpašību - bīšanos. Kas gan var būt labāks, ja tevi nobiedē pārpildītā audotirijā un tev vēl par to nāk nevaldāmi smiekli. 
Taču, pēc lekcijas pie manis pienāca kāda meitene, un pateicās par sagādātajiem smiekliem. Laikam kādu labu darbu es arī biju izdarījusi. Nē, es jau neiebilstu - sagādāt smieklus citiem, kad man vēl pašai smiekli par to nāk. Kas gan var būt jaukāks garlaicīgās lekcijās. 
Lai nu kā, šķiet, ka arī es beidzot jau sāku tā pa īstam iejusties jaunajā kolektīvā. Lai gan... tas man nekad nav sagādājis īpašas problēmas. 


Šodien (īstenībā, ik pa laikam), atcerējos netālo pagātni... Eh, kā reizēm noderētu poga - edit, undo. Viss varētu nonākt līdz kādai vietai, kur nekas nemaz nesākās. Vai pretējā gadījumā - nekas nebeidzās. 
Ir tik sasodīti grūti kādam pateikt ''nē'', zinot, ka šis ''kāds'' nozīmē vairāk... vai vismaz nozīmēja. 
Nekad nebūtu domājusi, ka būšu viena no tiem, kas raksta šīs rindiņas, bet ... laikam visam pienāk pirmā reize. 
Neliegšos, ir jauki apzināties, ka kāds tevi mīl, bet ... sūdīgi apzināties, ka tu nē. 
Ai, pārāk daudz šī lieta manu prātu pēdējā laikā ir nomocījusi, ka reizēm labāk šķiet - just don't give a fuck. Bet kā lai to nedara, ja tas notiek nemanāmi - pats no sevis ielaužas prātā, piesārņo, savanda visu, samīņā grīdu un tad aiziet... Jā, tā jau tikai domām šķiet, ka viņas aiziet. Stulbās domas.
Ai, labs ir, pietiks velti domāt par lietām, kuras varu izmainīt, bet nevēlos. Dīvaini skan, bet lai skan.
Pēc visa šī, es ļoti labprāt vairākas stundas pavadītu nevaldāmos smieklos. Tikai žēl, ka nav par ko. Bet gan jau, man vēl viss vakars priekšā :)

Brīvdienas uz pāris stundām.

Kāds pārsteigums, šodien atkal pierādījās, ka Sintijai ļoti patīk izcelties. Pasniedzēja vaicā pēc brīvprātīgajiem, un mana roka bija pirmā, kas pacēlās. Šķiet, ka ar mani tā ir noticis vienmēr. 
Kāds man nesen smejoties pateica, ka man ir uzmanības trūkums, taču, lai cik tas smieklīgi neskanētu, bet reizēm es ļoti gribētu vienkārši izgaist uz pāris stundām - pabūt vienatnē, lai NEVIENS mani nevarētu atrast. Ak, kas tā būtu par laimi. Nekādu problēmu, nekādu raižu, nekādu neertību, nekas... tikai es. 
Vai ir normāli, ja es gribu pazust uz neilgu laiciņu? Tādā gadījumā, definē vārdu ''normāls''. Kas gan nekaitētu izgaist tikai uz pāris stundām. Ārprāts, tas būtu tik, tik... tik interesanti. Bet pazust nevis tādā ziņā, ka esmu sagruzījusies un gribu redzēt, kurš mani meklēs. Bet gan tādā, ka vienā acu mirklī visi pienākumi pagaist no maniem pleciem - nekādu darāmo darbu, nekādu laika limitu, plānotāja šķirstīšanas, lai pārliecinātos, ka svarīgi datumi neiekrīt vienā dienā, nekādu laika trūkumu, nekādu čīkstēšanu un pīkstēšanu, ka diena ir par īsu! Es to varētu nosaukt atvaļinājums uz pāris stundām! 
Bet atzīsties, vai Tu tā  negribētu? Paņemt atvaļinājumu... vienkārši tāpat. Eh, that would be one hell of a vacation! Jāa... Laikam šeit iederas zināmais teiciens: ''Kad sapņo, aizver acis.'' Laikam es zinu, par ko šonakt sapņošu :)

Vēlmes, to piepildījums.

Vai esi kādreiz aizdomājies par to, kas notiek tad, ja visi tavi sapņi ir piepildījušies? Rodas jauni sapņi, rodas jaunas vēlmes, jaunas kāres pēc kaut kā? Tātad, es pieņemu, ka cilvēks sastāv tikai no vēlmēm, no mērķiem un nekā vairāk...
Manuprāt, vajadzēja sākt ar jautājumu, vai visus sapņus vispār ir iespējams piepildīt. Vai ir vērts visu dzīvi dzīties tikai pēc vienas vēlmes, pēc viena mērķa, ja zini, ka tas ne pie kā laba nenovedīs, bet ... tu taču gribēji dzīties pēc sava sapņa...
Ko darīt tiem, kuriem dzīvē nav lielu sapņu? Vai man tāds ir? Ja godīgi, tad nezinu, vai to vispār var nosaukt par sapni, bet laikam jau tomēr ir. Kas notiks, ja es to piepildīšu? Man vairāk nebūs mērķa pēc kura tiekties? Vai mana dzīve tad zaudēs jēgu? Kādas muļķības. Mana dzīve tikai tad iegūs patiesu jēgu. Sapņa piepildīšana taču dzīvi padara saldāku, patīkamāku,... sapņaināku, ne tā?
Rakstu un domāju, ka man vienmēr ir pārāk daudz jautājumu, pārāk daudz domu, kas nodarbina manu prātu. Vienkāršāk taču būt tikai dzīvot, bet nē, sarežģīt savu dzīvi, domāšanu un izpratni par lietām ir daudz interesantāk. Tā ir viena no nedaudzajām lietām, ko es savā dzīvē ļoti labi pieprotu - sarežģīt visu. Taču, kam negadās? Sintijai vienmēr gadās :D

Lai nu kā - saldus sapņus :)