Maziņie.

Šodien braucu no mājām uz Ventspili. Gadījuma pēc sanāca izmantot sabiedriskā transporta pakalpojumus ceļā no Rīgas uz V-pili. Nerunāšu par to, cik briesmīgs laiks valdīja ceļā vai to, cik piedūrīgs šoferis man trāpījās, ka bļaustījās pa visu atobusu. Šoreiz runāšu par to, kādas lietas man lika atcerēties mazais puisītis, kurš sēdēja ar savu mammu aiz manis.

Parasti, iekāpjot autobusā un zinot, ka man būs jābrauc samērā ilgs laiciņš, uzreiz ielieku austiņas ausīs un ieslēdzu mūziku. Taču šoreiz man nebija ne mazākā vēlmes to darīt. Nezinu kāpēc, bet šoreiz sēdēju tumšā autiņā  un skatījos ārā pa logu, kur varēja redzēt kā laternas izgaismo tumšo Rīgu, kā lietus lāses sacenšās savā starpā par to, kura pirmā nonāks līdz loga lejai. Man blakus apsēdās kāds vīrietis, kurš visa brauciena laikā nemaz nelika par sevi manīt, reizēm tikai pastiepa kaklu, lai pavērotu to, kas redzams caur šofera stiklu.

Man aiz muguras vietas ieņēma kāda māmiņa ar savu dēlu, kuram varēja būt apmēram 3-4 gadi. Sākumā nesapratu ne vārda no tā, ko viņš teica, tikai vēlāk sapratu to, ka viņš runā norvēģu valodā, ik pa laikam pasakot arī kādu teikumu latviski. 

Viņš - bērns kā jau bērns - runā, ir ļoti aktīvs, spārdās un ko vēl tik nedara. Taču viņš man lika aizdomāties par to, ka mazajiem ir pilnīgi vienalga, ko par viņu runāšanu pašam ar sevi domā apkārtējie. Viņam ir pilnīgi vienalga, ka neviens viņu nesaprot, viņš vienatnē dziedāja dziesmiņu un priecājās par dzīvi un tumšo laiku aiz loga.

Es sāku prātot, kad pienāk tas brīdis, kad mēs saprotam, ka tas ir jocīgi - runāt pašam ar sevi. Vai tas notiek tad, kad mūs pasludina par ''lieliem cilvēkiem''? Kāpēc tad, kad tu esi mazs, neviens nedomā, ka tas ir dīvaini, bet tad, kad pieaudz, citi tev iesaka kādu netālu vietu ar baltas krāsas istabām, kurām nav logu. 

Jā, šķiet, ka visiem vairāk interesē tas, vai tu esi normāls, jo neviens nevēlas būt ''dīvainā'' draugs. Kāpēc tā? - Iespējams, pārāk daudz uzmanības - you have to handle the pressure. Kas attiecas uz mani - nekad sevi neesmu uzskatījusi par pilnīgi normālu - smejos, kad tas nav nav vajadzīgs, reizēm runāju ar nedzīvām lietām, nesaprotu jokus, kurus vairums saprot, esmu iekšēji blonda. Ir vajadzīgs vēl kas, lai saprastu, ka manī ir lietas, kas citos ir normas robežās, un dažiem ir tikai viena lieta no saraksta?

But who cares - es mīlu sevi tik ļoti, cik pilnpienu, un man patīk mana dzīve - nedaudz apbružāta, vietām ieplaisājusi, bet MANA.

Un ir forši būt atšķirīgai, jo tiešī šī īpašība liek citiem atskatīties :D